No 2026.gada 3.septembra līdz 28.septembrim Pedvāles mākslas parkā notika 2. Starptautiskais akmens tēlniecības simpozijs „Akmens kā kultūras simbols”, kura ietvaros 3 tēlnieki radīja granīta skulptūras parka pastāvīgajai ekspozīcijai.
Jonathan Mencarelli (Franču Polinēzija) radīja skulptūru „ENANA”. J.Mencarelli: „ENANA” marķīziešu valodā nozīmē „cilvēks”, „persona”. ENANA ir arī sens tradicionāls tetovējuma motīvs, kura izcelsme meklējama Marķīzu salās Franču Polinēzijā. Tas simbolizē cilvēku visā viņa daudzveidībā. Motīvs var tikt izmantots gan atsevišķi, gan veidots frīzē, kā arī apvienots grupās — ģimenes, komandas vai kopienas simboliskā attēlojumā. Tam raksturīgas daudzas variācijas. Tetovējumam Polinēzijas kultūrā ir īpaša un dziļa nozīme. Pats taitiešu vārds „tatau” ir kļuvis par pamatu franču vārdam tatouage un angļu vārdam tattoo. Tradicionāli tetovējums uz cilvēka ķermeņa neatgriezeniski fiksēja viņa vēsturi, izcelsmi, ģeogrāfisko piederību, sociālo un ģimenes stāvokli, kā arī daudzus citus būtiskus dzīves aspektus. Arī mūsdienās šīs senās zīmju sistēmas turpina izmantot atsevišķi atzīti un cienīti tetovēšanas meistari. Skulptūrā „ENANA”, ko es radīju Pedvāles Starptautiskajam mākslas simpozijam Latvijā, izmantots liels skaits ENANA motīvu. Tie veido cilvēku kopumu, kas dinamiskā, virpuļojošā kustībā apņem centrālo akmeni — it kā tas būtu šīs formas kodols. Rodas sajūta, ka pati klints būtu notetovēta. Akmens dabiskā, sākotnējā forma ir saglabāta un respektēta, un skulptūras struktūra seko tās dabiskajai formai, nevis to noliedz.Tradicionālais ENANA simbols šeit tiek izstiepts jaunā, laikmetīgā dinamikā, lai atspoguļotu mūsu laikmetu. No pirmā acu uzmetiena skulptūra var šķist ģeometriska un abstrakta. Tomēr aiz tās vizuālās formas slēpjas daudz dziļāka simboliskā nozīme : akmenī ierakstītais senais simbols kļūst par dzīvu, kustīgu formu — par tiltu starp kultūras mantojumu un mūsu laika pieredzi, starp to, kas ir bijis, un to, kas vēl tikai veidojas.”
Rafayel Sargsyan (Armēnija) radīja skulptūru „Empātija un mīlestība”. R.Sargsyan: „Šis projekts man ir dziļi personisks. Skulptūra iemūžina cilvēciskas saiknes un ievainojamības mirkli. Kompozīcijas centrālais elements – divas izteiksmīgas rokas, kas savijušās ciešā satvērienā, paužot dziļu empātiju, rūpes un līdzjūtību – ir pulētas, lai izceltu to maigumu, jutīgumu un emocionālo klātbūtni.”
Rūta Patmalniece (Latvija) radīja divdaļīgu kompozīciju „”Akmens kā māte, kas dzīvību aijā”. R.Patmalniece: „Laukakmens iemieso mātes tēlu, bet bērna veidols – dzīvību. Dabas forma mijiedarbojas ar cilvēka radīto bērniņu, kas it kā piekļaujas mātes krūtij. Virsma apstrādāta kā akmens čaulas turpinājums, radot sajūtu, ka abiem ir viena āda. Māte bērniņu aijā – šūpojot midzina un mierina, veiktā darbība ietver kustību, kas darbojas kā pirmkustinātājs jaunas dzīvības esamībai. Autores pārdomas par mātišķumu un veltījums meitas zīdīšanas posmam. Mazais akmens ir veidots kā kaķis. Kaķis- viens no meitas pirmajiem vārdiem, kas kalpoja kā dzīvas būtnes apzīmējums.”
Simpozijs īstenots ar LR Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.
